Mēs esam pārliecināti, ka dažādībā ir spēks! Baltic Block eksportē produkciju un vairāk nekā 30 pasaules valstīm un mūsu pašu ražotnē plecu pie pleca strādā latvieši, poļi un tagad arī ukraiņi! Valoda nav šķērslis veiksmīgam darbam: “…ražošanas uzņēmumā, daudzas lietas var izskaidrot arī ar žestu valodu!” - atzīst Vadims no Ukrainas, kurš kopā ar dēlu Dmitro jau divus mēnešus strādā Baltic Block. Viņi atzinīgi novērtē darba apstākļus un atzīst, ka tagad ir pavisam citas dzīves vērtības. 

Sākoties Krievijas iebrukumam Ukrainā, Vadims ar sievu Irinu un dēlu Dmitro mēnesi pavadīja kaimiņa pagrabā. Viņu dzīvesvietā Harkivas apvidū nemitīgi notika smagas apšaudes, ar laiku beidzās pārtika, tādēļ ģimene nolēma doties bēgļu gaitās uz Latviju. Nonākuši Madonā, viņi nedēļas laikā nokārtoja darba vīzu; nu jau otro mēnesi vīrieši strādā uzņēmumā „Baltic Block", bet sieva - zemnieku saimniecībā „Līvi".

Līdz februārim Vadimam bija savs bizness, viņš algoja darbiniekus, nodarbojās ar automašīnu remontu, Dmitro studēja, lai kļūtu par inženieri, konstruktoru mašīnbūves jomā. Ģimene pirms septiņiem gadiem uzcēlusi māju, kas tagad ir izpostīta, izlaupīta. Tā bijusi dzīve iepriekš - pirms kara. Ierodoties Madonā, viņi uzreiz pieteikušies darba meklējumiem, jo vēlas paši nopelnīt dzīvošanai un iztikai. Vīrieši atzinīgi novērtē darba apstākļus „Baltic Block", arī Irina zemnieku saimniecībā esot veiksmīgi iestrādājusies. - Mūs neapbižo, nedod arī nekādas atlaides, strādājam kā visi pārējie. Ja daru ko nepareizi, man to pasaka. Darbs ir darbs, vienkārši jāstrādā. Un visu var iemācīties, - par jauno darbavietu teic Vadims.

Pirmā frāze, tiekoties ar laikrakstu „Stars", bija latviski izteikta atvainošanās, ka šajā valodā viņš vēl daudz nerunā. Bet pie tā tiekot strādāts. - Kolēģi mums paskaidro angliski vai krieviski, daudz ko tulkojam. Kā ražošanas uzņēmumā, daudzas lietas var izskaidrot arī ar žestu valodu. Man ir problēmas apspriest meitenes un mašīnas pie kafijas krūzes ar kolēģiem (smejas), bet mēs mācāmies, - viņš pastāsta.Tam, ka dzīve apgriezīsies kājām gaisā, Vadims neticējis pat vēl 23. februārī. - Kā viņi saka - denacifikācija. Mēs dzīvojām 30 kilometrus no Krievijas, runājam tajā pašā valodā. Mums nav nekādas apspiešanas, ja gribi, runā Ukrainā krieviski. Jā, dokumenti, valsts saziņa ir ukrainiski. Tāpat kā arī jums šeit. Arī ar „Baltic Blok" līgumu ar google tulkotāja palīdzību parakstīju latviski - tas ir normāli, - viņš vērtē.

Par spīti jebkādam veselajam saprātam un loģikai, 24. februāra rītā, pulksten 8, viņa dzīvesvietā Harkivas pievārtē stāvējuši krievu tanki. - Vienīgo reizi dzīvē es nezināju, ko darīt. Kur braukt, kur bēgt? Bet bija jau par vēlu, izkļūt nebija iespējams. Bijām ap 20 cilvēku, kas no mūsu ielas slēpāmies kaimiņa pagrabā. Kad viņš vēl tikai būvēja māju, visi teicām: "Kādēļ tu tajā noroc naudu?" Visi zinām, cik maksā mājas celtniecība... Kaimiņš pagrabu izraka 12 metru dziļumā, ielēja pusmetru biezas betona sienas. Karam sākoties, tā bija drošākā vieta, kur patverties no šāviņiem, - tagad atzīst Vadims. Pagraba šaurībā aizvadīts mēnesis, jo ielās notika nemitīgas kaujas starp krievu un ukraiņu spēkiem.

Pirmajā dienā, krieviem ienākot Harkivas teritorijā, armija saspridzinājusi visas elektrostacijas - pazudusi elektrība. Tālāk sašāvuši saziņas torņus, pārraujot sakaru iespēju. Tad sākuši bombardēt lidmašīnas, maizes ceptuves, katlumājas, iznīcināt pilsētas infrastruktūru. Sākumā iedzīvotāji skaitījuši mājas, kas viņu ielā sabombardētas, pēc mēneša jau skaitījuši tās, kuras vēl palikušas veselas. - Lādiņi lidoja nemitīgi no visām pusēm, nebija iespējams paredzēt, kur un kad trāpīs. No 26 mājām, kas bija mūsu ielā, neskartas palika divas, - vīrietis noteic.

Līdz ar elektrības un interneta pazušanu pārstājuši strādāt arī veikali, degvielas uzpildes stacijas. Nauda kļuvusi vienkārši par papīrīšiem, jo neko nav bijis iespējams nopirkt. Cilvēki mainījušies ar precēm un labumiem - miltus pret makaroniem, tālāk - pret cukuru. - Līdzās sieviete turēja govi, bet, lai no viņas varētu paņemt pienu, vajadzēja zem šāvieniem aiziet tam pakaļ. Pienu atdeva bez maksas, jo citādi tas vienkārši būtu jālej ārā, nebija, kur likt. Lai būtu gaisma, vajag atnest degvielu. Arī to varēja noliet zem tanku šāvieniem. Visiem jau bija atstrādāta komanda „gulies!". Lai pēc kaut kā tiktu, šādi gājām - stundu uz priekšu, stundu atpakaļ. Sieva visu to laiku gaida pagrabā un raud, jo nezina, kas notiek, - viņš atminas piedzīvoto.

Krievu zaldāti civiliedzīvotājus neesot aiztikuši, taču laupījuši gan visu pēc kārtas. Vadima jaunuzceltā māja pēc apšaudēm un no sprādzienu viļņa palikusi bez logiem, durvīm, jumts sacaurumots, mantas sākumā iznesuši krievu kareivji, to, kas palicis, - ļaunprātīgi kaimiņi. Arī tādu, protams, netrūcis. - Krievi piedzina kravas mašīnu un krāva visu, kas iepatīkas, pēc kārtas - televizorus, ledusskapjus. Tā tiešām ir patiesība, ko visur raksta. Tāds iespaids, ka viņiem tur Krievijā nekā nav. Lielajam priekšniekam ir kamazs, zaldātiem mazāk vietas, viņiem ir tanks. Bet arī tajā tiek iekrauts viss, kas vien ielien. Nopietni. Ik pēc 10 dienām viņiem ir rotācija. Kad no rotācijas brauc uz laiku prom, tad arī piebrauc, visu savāc un aizved sev. Ar jostām piesien sadzīves tehniku, veļasmašīnas, ģeneratorus, visu, kas vien iespējams. Tas, ko teic par podiem, arī taisnība. Santehniku atskrūvē, pat izlietnes. Lūk, tāda atbrīvošana, - secina Vadims. Kā jau nodarbojoties ar automašīnām, viņam bijuši vairāki spēkrati. Divus no tiem krievi aizdzinuši jau pirmajā nedēļā, trešajam trāpījis lādiņš. Ceturto mašīnu, ar ko izbēgt, izdevies paglābt tikai tādēļ, ka tā paslēpta citā garāžā.

- Vakarā, pirms aizbraucām, krievu zaldāti bija atnākuši un teica: „Hmm, jums ir dīzeļa ģenerators. Noņemiet, pēc stundas būsim tam pakaļ." Viss. Pārtika bija beigusies. Uz Ukrainas pusi nevienu nelaida, tur stāvēja krievu blokposti. Virs mašīnas augstu pacēlām baltu karogu, ieslēdzām avārijas gaismas un braucām. Es, sieva, dēls un suns. Pretī nāca tanki, bija šausmīgi un bailīgi, jo šāva gan aizmugurē, gan priekšā. Veicās tajā ziņā, ka acīmredzot nebija vēl mūsu laiks, - par izkļūšanu no karadarbības zonas pastāsta Vadims.

Pirms kara viņi bija jau bijuši Latvijā, tādēļ aptuveni zināja, uz kurieni brauc. Sociālā darbiniece palīdzējusi atrast dzīvesvietu, kas bijis grūtāk ģimenes četrkājainā drauga dēļ. - Dzīvojam nelielā mājā Vestienā, Kāla ezera krastā, saimniece atļāva arī ar suni. Mums šī vieta ļoti patīk, kad no rīta braucu uz darbu, ir tik skaista daba. No Vestienas pa grants ceļu jābrauc 8 kilometri, jo māja ir ezera otrā pusē, vienīgais it kā mīnuss. Sniega lāpstu jau atradu, gādājam malku, gatavojamies ziemai. Plānus šobrīd neizvirzu vispār, pamatā dzīvojam šodienai, jo es neesmu kara eksperts un nezinu, kas notiks, neviens to nezina. Nešauj, tas ir pats galvenais. Bet, kad te notika mācības, bija bailīgi. Tieši virs mūsu mājas trenējās helikopteri, ar ložmetēju, redzējām pat pilota smaidu. Sieva uzreiz google meklēja, kādā krāsā ir NATO helikopteri - viss, uzreiz nomierinājāmies, - vīrietis atzīst.

Šobrīd viņu prioritāte esot mācīties latviešu valodu, iepazīt vietējo kultūru. Ģimene jau pabijusi Cesvainē, sieva apmeklējusi Muzeju nakts pasākumus, drīzumā vēlas aizbraukt uz Gaiziņkalnu, Siguldu. Ģimenē nodarbojas ar suņu sportu, tādēļ pieteikušies arī sacensībām, kas jūnija vidū notikšot Gaiziņkalnā.
- Tagad ir citas dzīves vērtības. Nauda, māja, mašīna, mantas... nekas no tā nav svarīgi. Ir svarīgi, ka līdzās mīļie cilvēki, ka varu ar viņiem no rīta iedzert kafiju, skatīties uz ezeru, kur pāri veļas migla, un vakarā pēc darba varu ar suni pastaigāt pa lauku, mežu. Viss ir ļoti labi, - miera apstākļu neizmērojamo nozīmi uzsver Vadims.

Autors: LAURA KOVTUNA, laikraksts "STARS". 27.05.2022.